otrdiena, 2012. gada 6. marts

Viss normāli!

Laiks dara savu un prāts adaptē citādo, par to var gan papriecāties, gan paskumt, jo viss paliek pierasti.
Bet ik pa laikam ir sevi jāsapurina, jāsakopo visa sava iepriekšējā pieredze un jāmēģina sevi skaidri apzināties situācijās, lai pilnvērtīgi izbaudītu savu laiku šeit.
Vakar ar kolēģiem rīkojām pankūku ballīti (gribētu dalīties ar jums tajos sirsnīgajos smieklos, kas pāršalca vietējo veikaliņu, kad mūsu amerikāņu kolēģis skaidroja, ka mums būs "djenj blinčikof"). No ofisa līdz kolēģu mājai braucām mikriņā, ar pannām un cepamajām virsmām nokrāvušies ielīdām piespiestajā maršrutniekā, kur vienā brīdī saprotam, ka visas mūsu paunas ir vienmērīgi izdalītas starp visiem pasažieriem. Un tas ir tas, kas šeit notiek. Šo vājprātīgo tadžiku kolektīvismu var gan mīlēt, gan neieredzēt. Mīlēt brīžos, kad blakussēdētājs tur tavas smagās paunās, kad palīdz Tev sariktēt somu, kad uz ielas centies sakārtot savas mantas, kad iedot Tev paturēt savu bērnu, kad transportā turās Tev pie rokas visu ceļu, jo nav citur kur pieturēties. Un nīst tajos brīžos, kad no rīta, sīvajā cīņā par tikšanu transportā, visi sastājas vienā barā  un no tā nav iespējams noiet sāņus, vai kad visa rinda barā stāv tev aiz muguras un skatās ko dari, kad izņem naudu bankomātā, vai kad sanāk visi tuvumā esošie, un iesaistās pārrunās par takša cenu, atbalstot taksista summu(jo tu esi ārzemnieks un tavs uzdevums ir pārmaksāt).
Tādi viņi.
Un vēl, unikāli, bet patiešām, vīrieši tik bieži un tik dabīgi tup uz ietvēm un ēd sēmenes, ka viss gopņiku joks vairs pat neliekas smieklīgs.:)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru