otrdiena, 2012. gada 31. janvāris

Sapulcējamies?

Tadžikistānā pilnīgi nopietni ir likums, kas ierebežo cilvēku skaitu dažādos svētkos.
Pāris izraksti no tā:


likums "par tradīciju, svētku un ceremoniju ierobežojumiem Tadžikistānās Republikā"


mērķis- Tadžikistānas sabiedrības interešu aizstāvība; nabadzības līmeņa samazināšana; lieku tēriņu novēršana, kas kaitē ekonomiskajām interesēm un morālajai iedzīvotāju nostājai. Kā arī ,likums paredzēts, lai nodrošinātu iedzīvotāju tiesības un brīvību ,un nodrošinātu sabiedrisko kārtību.  


Dzimšanas dienas drīkst svinēt tikai ģimenes lokā.


Apgraizīšanas ceremonijas svinības drīkst notikt tikai vienu dienu, ar ne vairāk kā 60 cilvēku dalību, cienasts jāklāj par minimāliem līdzekļiem. Apgraizīšanas svinības drīkst apvienot ar kāzu svinībām.


Tādas svinības kā  "Gahvorabandon" (pirmā reize, kad zīdainis tiek likts šūpulī) , " Čillagurezon" (cienasts 40 dienas pēc bērna piedzimšanas) un "Muisargiron" (pirmā bērnu matu apgriešana) drīkst notikt tikai ģimenes lokā. 


Kāzas drīkst svinēt tikai vienu dienu, ne vairāk kā 150 viesi no abām  pusēm drīkst būt aicināti.
Tādas tradīcijas kā "Fotiha" (salaulāšanās), "Maslihatoši" (sanāksme priekš gatavošanās kāzām), "Idonabari" (svētku apdāvināšana), "Sandukbaron" (Līgavas pūra atrādīšana), " Čoigaštak" (ballīte līgavas draudzenēm) un drēbju dāvināšana ceremoniju viesiem ir aizliegtas. 
Tādas tradīcijas kā " Domodtalbon" (pirmā topošās līgavas mājas apskate un prasmju novērtēšana) un " Arusbinon" (līgavas pirmā vizīte līgavaiņa mājās) drīkst notikt tikai ģimenes lokā, ne vairāk kā 15 cilvēku sastāvā.
Uz laulību ceremoniju Džamaotā (domē) drīkst braukt ne vairāk kā ar četrām vieglajām automašinām.


Bēres- "Trešajā dienā pēc nāves" nedrīkst klāt mielastu. "Četrdesmitajā dienā pēc nāves" drīkst klāt mielastu ar vienu ēdienu, ar ne vairāk kā 80 cilvēku dalību. Nāves gadadienā drīkst klāt mielastu ar vienu ēdienu, ar ne vairāk kā 100 cilvēku dalību.  Citas svinības saistībā ar bērēm, kā arī naudas dāvināšana ir aizliegtas.


Pilngadības svinības notiek tikai ģimenes lokā. Svētku mielastu rīkošana ir stingri aizliegta.




Atļautās svinības drīkst notik: darba dienās no 18 līdz 23, brīvdienās no 10 līdz 23.




Kas to visu regulē? Speciālas komisijas, taču! :) 





piektdiena, 2012. gada 20. janvāris

Kā labāk pārdot

Sakarā ar šo sūdīgās pārtikas epopeju, mēs ar Kārli esam uzsākuši savu lokālo pārtikas nosaukumu konkursu "Par patiesas informācijas sniegšanu patērētājam" .
Šobrīd vadībā izvirzās  Pļūtiņkūciņas un desas luņķis "2005. gada marts" . 

                                      

Mīlestība iet caur vēderu

Un Tadžikistānai ir jāmeklē citi ceļi.
Neskatoties uz to, ka viņiem ir pāris izcili gardi nacionālie ēdieni, nu kaut vai tas pats slavenais Plovs, garšīgi paēst Tadžikistānā ir diezgan sarežģīts uzdevums. Kvalitatīva ēdiena meklēšana vienmēr notiek caur kaut kādu nedefinējamu vietējo iedzīvotāju sesto maņu vai iedzimtām zināšanām, aiz kuras lāviņas var dabūt ņammīgus persikus. Veikalā bez gaišredzības arī ir diezgan sarežģīti, jo termiņi nekad nav rādītājs. Pirmkārt, nez vai tie termiņi maz atbilst īstenībai, otrkārt, sakarā ar sūdīgo loģistiku un pēcāk, uzglabājot, ar sūdīgo elektroenerģijas padevi, produktiem ne reizi vien sanāk sasalt, atsalt, pasildīties, uzrūgt utt.
Par olām es tā arī neesmu sapratusi. Pirmo reizi, kad nopirkām, viņām bija cieti dzeltenumi, kad izvārījām, ola atgādināja gumiju. Kad prasījām vietējiem- šie smējās un teica,ka tas nav normāli. Kad nākošo reizi pirkām olas, vietā, uz kuru stāvēja gara rinda, olas bija tādas pašas. Tikai vienu reizi mums ir izdevies nopirkt normālu olu, tad nu es nesaprotu- kā var saprast, kura ola ir laba un kura nē, ja viņas visas stāv vienkopus!
Citreiz nopirku vafeles, kuras attaisot, istabu piepildīja izteikta hlora smaka.
Veikalos ir švaka produktu izvēle. Desas pirkt ir pašnāvība, siers ir 3 veidi un viens par otru negaršīgāks, maize tikai baltā..
Kad bijām ārpus Dušanbe, ēstuvēs varēja dabūt tikai šašliku. Taukains, vēss šašliks, kuru ēdot tauki salīp pie lūpām un augšlejām, baltā maize-ļepoška un pārsaldīnāta tēja. Ak kungs, viņi lieto cukuru kā traki! uz 200ml krūzīti- 3 karotītes.
Pirmo reizi es atrodos ārpus Latvijas un no sirds skumstu pēc rupjmaizes, pēc garšīgiem kartupeļiem.. pēc miljons pārtikas preču veikala. šeit gan var dabūt Rīgas šprotes, ko es jau veiksmīgi pārēdos vienā no saviem nostaļģijas vakariem.
Bet šis viss man sasāpējās tādēļ, ka vakar uztaisīju saldo desu. ar tik lielu sajūsmu, ka tūlīt būs mans mīļākais deserts un kā es viņu locīšu iekšā. Bet rezultātā es dabūju kaut ko tik šausmīgi Tadžikistu, ka palika pašai sevis žēl.
 Lūdzu, paēdiet saldo bruneti manā vietā. 

svētdiena, 2012. gada 15. janvāris

Barjeras

Dzīvojot tik ļoti konservatīvā sabiedrībā kāda ir tadžiku, ir jāielāgo vairākas lietas, ko drīkst un ko ne: teikt, pieminēt, rīkoties, rādīt, ģērbt utt. Skaidra lieta, ka sadzīves kultūra nav gluži tā tēma ,ko var apkopot bukletiņā un izdalīt iebraucējam. Caur to ir pašam saviem spēkiem jārokas cauri, un dies žēlīgs, ja izdodas kādas lietas piefiksēt laicīgi un nekad nepieļaut pašam, bet biežāk tomēr tā pieredze nāk pašam caur savu rīcību. 
Lielu skaitu no savām saskarsmes neveiklībām es piedzīvoju tiešā saistībā ar valodu, sakarā ar to, ka neizprotu līdz galam vārdu nozīmi. Piemēram, kā krieviem ir cieņas jautājums vienam otru tēva vārdā uzrunāt, tā Tadžikistānā ļoti svarīgi ir norādīt uz cilvēka vecumu, jo īpaši uzrunājot vecāku vīrieti un sievieti (piem., Aka Azimjohn). Lieki piebilst, ka es visus sākumā dēvēju vien vārdos. Manu familiaritāti mīkstināja vien formas Jūs lietošana. Un arī nevienmēr.
Sveicināšanās vispār viņiem ir padarīšana uz pusdienu. (Miers Jūsu mājās! (Salom Aleikum!)- Un Jūsu mājās miers!- Kā Jums iet?Viss labi?- Viss labi, kā Jums? Kā veselība?- Viss labi, veselība laba. Kā mājās?Viss labi?- Viss labi. Kā Jums?Kā sieva, bērni?- Viss labi. Paldies.- Tad viss labi. - Jā. viss labi. ) Kad vīrieši sveicinās, viens otram spiež roku, viegli pieliecas viens uz otra pusi, un kreiso roku liek uz sirds. Ar sievieti sveicinās bez rokas spiešanas, bet sakot Salom Aleikum! liek roku pie sirds. (ja vispār sveicinās. Ja vīrietis ienāk telpā, kur ir vairāki cilvēki, tad viņš sasveicināsies ar visiem vīriešiem un sievietes, iespējams, izlaidīs. Sievietes savā starpā vien sasveicinās mutiski. un daudz īsāk. ) Šajā sakarā man arī pagāja krietns laiks, līdz sapratu sveicināšanās nozīmi. Citreiz es tikai pateicu Labdien un jautājumu " kā Jums klājas" atstāju bez atbildes, kur nu vēl uzdot pretjautājumu. Gribētu zināt, kas notika viņu galvās tajos brīžos.
Reiz saņēmu aizrādījumu, ka nepasveicinājos pirmā, kad telpā ienāca kolēģis. Jāsveicinās pirmajam esot tam, kas sagaida priekšā. Pēc tam to pašu kolēģi izvedu no pacietības, nerrojot ar jautājumiem par dzimumu vienlīdzību. Man liekas es viņam vairs nepatīku :)
Tāpat ir jāzina tēmas par kurām drīkst jokot un kurām ne. Ir gadījies pārtraukt smieklu šaltis ar kādu "acīm redzami nesmieklīgu" komentāru. Šis man joprojām ir liels izaicinājums, jo tabu tēmas var izrādīties pat visnevainīgākās lietas, turklāt ir jāzina dažādas, pilnīgi saprātam neizskaidrojamas robežas dažādās tēmās. Un dzimumam piemērotās joku kategorijas. Īsāk sakot, grūti laiki manam eiropeiski izlaistajam un neadekvātajam humoram. 
Arī manā garderobē ir precīzi divi apģērbu gabali, kas ir "kas tas tāds vispār ir?" kategorijā. Šorti un sporta topiņš ar T lenci aizmugurē. šortus šeit nenēsā pilnīgi neviens. nekad. Vīrieši šortus nenēsā pat vasarā, lielā karstumā. Nav pieklāīgi rādīt plikas kājas, vai ej nu sazin kādēļ. Sievietēm jau nu vispār. (Būs ieraksts arī par Tadžiku modēm, kas joprojām ir ļoti tradicionālas) Bet topiņš, savukārt, izpelnījās komentāru, (no tā paša iznerrotā kolēģa, starp citu), ka tādi jau vien olimpiādē ir redzēti.
Pirms braukšanas šurp, man jau bija bažas par to, kā es atradīšu to robežu, kur man ir jāintegrējas un jāseko vietējo paražām un kur es varu palikt pie savas taisnības. Šobrīd cenšos izanalizēt, kādās jomās es varu aizskart kādu un izrādīt necieņu- tur es integrējos, bet tas, kas vienkārši kutina vietējo smadzenes, lai paliek pa manam.  Respektīvi, es velku šortus biežāk, kā man pašai gribētos. 


trešdiena, 2012. gada 11. janvāris

Pagājušo svētku nostaļģijas vadītas pārdomas

Rakstīts 5.janvārī. Kaut kas tajā brīdi nepatika.



Tolerantais eiropietis

Atrodoties mežoņu pūlī Vecgada vakarā, neslēpšu, lādējos uz visu Tadžiku tautu pie katra bombenes sprādziena, kas praktiski nozīmē- nemitīgi. Izmantoju latviešu valodas retuma privilēģiju un noklāju viņus no galvas līdz kājām, būtībā par to, ka viņi ir Tadžiki, nevis Eiropieši, vai, ideālajā variantā, latvieši. Tajā brīdī sapratu, cik gan tāls vēl mans ceļš ir ejams līdz tolerantajam eiropietim. Līdz tam, kurš visas kultūras pieņem tādas kādas tās ir, brauc uz eksotiskām vietām svinēt tautu dažādību un no visas sirds integrējas katrā, vispēdējā tradīcijā. Jā, man tiešām, godīgi, šausmīgi kaitina, ka viņi nevar visi nostāties rindā un sagaidīt savu kārtu, ka viņi nevar klusāk runāt pa telefonu, ka nevar pielikt roku priekšā, kad klepo, ka veči nevar nomazgāt šķīvi un restorānos nekad kārtīgi nenoslauka galdus. Bet man patiešām, pilnīgi nopietni liekas, ka tikai aiz perfekcijas, kārtības un sakārtotības nogarlaikots eiropietis var sajūsmā spiegt par dzeršanu no bļodiņas. Un tomēr kaut kas šausmīgi nepareizs tajā visā ir. Kad Tu smalkais, izglītotais eiropieti, kas 10 gadus nostrādājis labā darbā, bet sapratis, ka velti izšķērdē savu dzīvi, aizbrauc uz Tadžikistānu un pilnīgi godīgi lepojies ar sevi, ka Tavi augsti attīstītie pirksti ir spējīgi noturēt bļodiņu tā pat kā Tadžiku kleinās rociņas, kas nekad nav turējušas krūzīti aiz osiņas. Laikam ir jājūtas pārākam, lai to visu tā no sirds izbaudītu. Jāzina, ka tavā tautā bija renesanse, kad šie māla podiņā iespieda pirmo punktiņu. Un varbūt tieši tādēļ es neizjūtu tādu super toleranci pret to visu, jo zinu, ka mēs un viņi, mēs visi esam cilvēki un visi ejam savu ceļu uz attīstību. Un ja Tu joprojām sēdi sīkā kleķa būdiņā 30km no galvaspilsētas, tad kas pie velna ir Tava problēma? Bet tolerantais eiropietis berzē rociņas un cer, ka „kleķa būdiņu unikālā kultūra” dzīvos mūžam un viņam vienmēr būs miskaste uz kuru atbēgt, lai nesajuktu prātā.
Pārāk skarbi skan mani vārdi, tādēļ taisnības labad jāatzīst- tas viss aiz skaudības. Skaudības pret to toleranto eiropieti, kuram atrast šajā pasaulē eksotiku ir vienkāršāk kā mums, skarbajiem latviešiem (piedodiet, ka vispārinu, bet šobrīd dikti gribas sev pielikt to tautas aizmuguri, lai justos spēcīgāk savos apšaubāmajos argumentos). Vienkārši, kad es nolēmu braukt uz Tadžikistānu, goda vārds, mani tas vilināja par 50% tieši tādēļ, ka tas ir gana ‘eksotiski’. Bet tad tu atbrauc, iedzīvojies, medusmēnesis pāriet un tu sāc redzēt vienu nošļurkātu valsti, kur no gala jāsāk darīt viss tas, kas tik cītīgi tika darīts Latvijā pēdējos 20 gadus. Kaut kā nevelk. Visu no gala.  
Bet nu tad tas mans jautājums- kur lai skarbais latvietis meklē to savu eksotiku, prāta izaicinājumu?  
Zinu, ka jāsper tālāk. Tur būs.
Bet otra lieta šajā sakarā- zini kā.. visur, kur brauc, priekšā cilvēki. Sasodīti līdzīgi cilvēki.

P.S. Man viss ir labi, man patīk Tadžikistānā, GODA VĀRDS! :)



trešdiena, 2012. gada 4. janvāris

Par to, ko nedrīkst

Katru reizi, kad sanāk mašīnā sasēsties vairāk cilvēkiem, kā tas ir paredzēts, mani pārņem tāda "Latvija-astoņdesmitie" nostaļģija, kad mēs darījām lietas, kas vēlāk kļuva aizliegtas un bīstamas. Es nesaku, ka bez pamata, bet vienkārši Tadžikistāna joprojām ir tā valsts, kur bērni spēlējas uz saplēstiem dzelžiem ar asām malām ,un viņiem nekad nekas nenotiek. Tā pat viņi brauc pa neizbraucamiem serpentīniem, lido ar vecām lidmašīnām, uz jumtiem liek milzīgas kravas ar parastu striķi, ēd apšaubāmas izcelsmes pīrādziņus, un viņiem nekad nekas nenoiet greizi. Un lai vai kā, tiešām sāk likties, ka te to drīkst, ka te ir kaut kā drošāk.

otrdiena, 2012. gada 3. janvāris

Gada maiņa

Man tas paņēma tieši 40 dienas Dušanbe, lai 140 zīmju twiteri nomainītu pret neierobežotu zīmju blogu, kas nosegtu nepieciešamos apjomus manai augošajai vēlmei izteikties, stāstīt un darīt to gari.
Lūzuma punkts –Jaungada sagaidīšana Dušanbe, kas nopelnīja pirmā ieraksta godalgu.
Pirms svinībām mums bija diezgan grūti saprast, kāda loma Jaunā Gada sagaidīšanai īsti ir Tadžikistānā. Ziemassvētkus viņi, kā jau musulmaņi, nesvin, tomēr šiem svētkiem jau labu laiku nav izteikti reliģiskas nozīmes, un kur nu bez Coca-Cola Ziemassvētku veča.* Nākot Jaungadam, dekorācijas izlika arvien vairāk, veikalos parādījās Jaungada dāvanu komplekti, piemājas cirks beidzot atsāka kaut kādu darbību, tomēr sabiedrības līmenī nevarēja just izteiktu svētku noskaņojumu un pierasto Jaungada vēlējumu bārstīšanu uz visām pusēm. Lieta tāda, ka Jauno Gadu Tadžikistānā sāka svinēt vien Padomju Savienības laikā, un pēc tās izjukšanas, daļa sabiedrības šos svētkus noliedza, ar domu, ka Tadžiku Jaunais Gads sākas 21. martā, kas ir astroloģiskā pavasara iestāšanās, bet daļa joprojām gribēja pieturēties pie 31. decembra, kā pie ierastas tradīcijas. Mums apkārt esošie cilvēki, ar kuriem izdevās par to parunāt, visi plānoja svinēt Jaungada iestāšanos, pārsvarā kopā ar ģimenēm. Arī mūsu kaimiņu pāris, kas sākotnēji bija domājis nākt svinēt kopā ar mums, pēdējā brīdī tomēr nomainīja plānus par labu vecākiem. Tā visa iespaidā mums bija radies priekšstats, ka Jaunā Gada sagaidīšana ir ģimenes svētki, turklāt ne visi tos svin. Un tieši tādēļ jo liels bija mūsu pārsteigums, kad bijām nokļuvuši centrā, lai brauktu uz ballīti pie citiem Dušanbe ārzemniekiem. 

Pusceļā jau mūs pārsteidza slēgti ceļi un haoss, jo, acīm redzami, tāda veida informācija pirms tam netika izplatīta. Ar kājām tuvojoties centram, nokļuvām arvien lielākās un lielākās cilvēku masās, kas kustējās visos iespējamos virzienos. Būtībā cilvēki vienkārši gāja, policisti katrs pa savam centās kontrolēt plūsmas, bet viens bija pilnīgi skaidrs- galamērķa nav. Varbūt, ja cilvēki tik daudz nebļautu un nespridzinātu mazās bombenes, tas mazāk izskatītos pēc kara. 
No kolēģu puses mēs jau pirmīt tikām brīdināti, ka Jaunajā Gadā mēdz notikt nekārtības, ļaudis satrakojas, ieiet pūļa apātijā un sāk pilnīgi neadekvāti uzvesties. Kas vispār ir pilnīgi saprotami, jo Tadžikiem nav izstrādāta ne mazākā pulcēšanās kultūra, sakarā ar to, ka tas principā ir aizliegts. Bēdīgie iedzīvotāji vien gribēja iziet laukā, paskatīties salūtu, aiziet pie galvenās egles, bet sanāca par daudz un sāka tikt trenkāti. No vienas puses pārņēma tāda drausmīga neiecietība pret to Tadžiku mežonību un atpalicību, kad viņi visi bļauj, svilpj, grūstās un spridzina, bet no otras puses, tā viņu pēkšņi izjustā tautas kopības un brīvības sajūta bija tik spēcīga, ka vai teju materializējusies un gribējās visiem kopā aizsākt Tadžiku tautas pulcēšanās revolūciju.
Un tomēr, liels bija mūsu atvieglojums, kad tikām prom no pūļiem. 


http://www.delfi.lv/news/world/other/avots-tadzikistanas-iekslietu-ministrija-virieti-salaveca-terpa-nogalinajusi-religiski-fanatiki-aiztureti-tris-studenti.d?id=42025662 Par šo ziņu šobrīd Dušanbe, protams, ir liela ažiotāža, tomēr vietējie iedzīvotāji ir pārliecināti, ka lietai nav radikāli reliģiska rakstura, jo abas iestaistītās puses ir musulmaņi. Pa lielam, tas ir vienkārši neizglītotu jauniešu uzbrukums čalim, kurš izcēlās barā. Sākumā agresīvie jaunieši esot ņirgājušies un lūguši dāvaniņas, līdz beidzot sakurinājušies tik tālu, ka atraduši iemeslu viņu nobeigt. Turklāt aktuālāk par to, šobrīd vietējo vidū izceļas bažas, vai tik tas nebija strīds starp Tadžikiem un Pamiriešiem, jo upuris bija no Pamiru kalniem (vēl var varbūt ņemt vērā, ka Dušanbe vairākums ir Sunnīti, bet Pamiros vairākums ir Šiīti). Dušanbe Pamirieši to uztvēra ļoti personiski un jau Vecgada vakarā ap 300-400 Dušanbe Pamiriešu bija sapulcējušies slimnīcā un pavadījuši tur visu laiku, līdz jaunietis nomiris. Pēc tam visi sametušies lidmašīnai, lai transportētu puisi un viņa tuviniekus uz bērēm Pamiros.
Tomēr, kā jau minēju, uzbrucēju banda jau iepriekš bija zināma kā huligāni, un iedziļināties uzbrukuma motīvos nav nozīmes. Tālāk redzēs, ko puikas teiks savai aizstāvībai, tomēr domāju, ka jebkura argumenta "kādēļ vajadzēja nogalināt" piesaukšana būs pliki mēģinājumi attaisnot savu rīcību, kas patiesībā ir bijis sekls kautiņš alkohola reibumā.