Un Tadžikistānai ir jāmeklē citi ceļi.
Neskatoties uz to, ka viņiem ir pāris izcili gardi nacionālie ēdieni, nu kaut vai tas pats slavenais Plovs, garšīgi paēst Tadžikistānā ir diezgan sarežģīts uzdevums. Kvalitatīva ēdiena meklēšana vienmēr notiek caur kaut kādu nedefinējamu vietējo iedzīvotāju sesto maņu vai iedzimtām zināšanām, aiz kuras lāviņas var dabūt ņammīgus persikus. Veikalā bez gaišredzības arī ir diezgan sarežģīti, jo termiņi nekad nav rādītājs. Pirmkārt, nez vai tie termiņi maz atbilst īstenībai, otrkārt, sakarā ar sūdīgo loģistiku un pēcāk, uzglabājot, ar sūdīgo elektroenerģijas padevi, produktiem ne reizi vien sanāk sasalt, atsalt, pasildīties, uzrūgt utt.
Par olām es tā arī neesmu sapratusi. Pirmo reizi, kad nopirkām, viņām bija cieti dzeltenumi, kad izvārījām, ola atgādināja gumiju. Kad prasījām vietējiem- šie smējās un teica,ka tas nav normāli. Kad nākošo reizi pirkām olas, vietā, uz kuru stāvēja gara rinda, olas bija tādas pašas. Tikai vienu reizi mums ir izdevies nopirkt normālu olu, tad nu es nesaprotu- kā var saprast, kura ola ir laba un kura nē, ja viņas visas stāv vienkopus!
Citreiz nopirku vafeles, kuras attaisot, istabu piepildīja izteikta hlora smaka.
Veikalos ir švaka produktu izvēle. Desas pirkt ir pašnāvība, siers ir 3 veidi un viens par otru negaršīgāks, maize tikai baltā..
Kad bijām ārpus Dušanbe, ēstuvēs varēja dabūt tikai šašliku. Taukains, vēss šašliks, kuru ēdot tauki salīp pie lūpām un augšlejām, baltā maize-ļepoška un pārsaldīnāta tēja. Ak kungs, viņi lieto cukuru kā traki! uz 200ml krūzīti- 3 karotītes.
Pirmo reizi es atrodos ārpus Latvijas un no sirds skumstu pēc rupjmaizes, pēc garšīgiem kartupeļiem.. pēc miljons pārtikas preču veikala. šeit gan var dabūt Rīgas šprotes, ko es jau veiksmīgi pārēdos vienā no saviem nostaļģijas vakariem.
Bet šis viss man sasāpējās tādēļ, ka vakar uztaisīju saldo desu. ar tik lielu sajūsmu, ka tūlīt būs mans mīļākais deserts un kā es viņu locīšu iekšā. Bet rezultātā es dabūju kaut ko tik šausmīgi Tadžikistu, ka palika pašai sevis žēl.
Lūdzu, paēdiet saldo bruneti manā vietā.
Neskatoties uz to, ka viņiem ir pāris izcili gardi nacionālie ēdieni, nu kaut vai tas pats slavenais Plovs, garšīgi paēst Tadžikistānā ir diezgan sarežģīts uzdevums. Kvalitatīva ēdiena meklēšana vienmēr notiek caur kaut kādu nedefinējamu vietējo iedzīvotāju sesto maņu vai iedzimtām zināšanām, aiz kuras lāviņas var dabūt ņammīgus persikus. Veikalā bez gaišredzības arī ir diezgan sarežģīti, jo termiņi nekad nav rādītājs. Pirmkārt, nez vai tie termiņi maz atbilst īstenībai, otrkārt, sakarā ar sūdīgo loģistiku un pēcāk, uzglabājot, ar sūdīgo elektroenerģijas padevi, produktiem ne reizi vien sanāk sasalt, atsalt, pasildīties, uzrūgt utt.
Par olām es tā arī neesmu sapratusi. Pirmo reizi, kad nopirkām, viņām bija cieti dzeltenumi, kad izvārījām, ola atgādināja gumiju. Kad prasījām vietējiem- šie smējās un teica,ka tas nav normāli. Kad nākošo reizi pirkām olas, vietā, uz kuru stāvēja gara rinda, olas bija tādas pašas. Tikai vienu reizi mums ir izdevies nopirkt normālu olu, tad nu es nesaprotu- kā var saprast, kura ola ir laba un kura nē, ja viņas visas stāv vienkopus!
Citreiz nopirku vafeles, kuras attaisot, istabu piepildīja izteikta hlora smaka.
Veikalos ir švaka produktu izvēle. Desas pirkt ir pašnāvība, siers ir 3 veidi un viens par otru negaršīgāks, maize tikai baltā..
Kad bijām ārpus Dušanbe, ēstuvēs varēja dabūt tikai šašliku. Taukains, vēss šašliks, kuru ēdot tauki salīp pie lūpām un augšlejām, baltā maize-ļepoška un pārsaldīnāta tēja. Ak kungs, viņi lieto cukuru kā traki! uz 200ml krūzīti- 3 karotītes.
Pirmo reizi es atrodos ārpus Latvijas un no sirds skumstu pēc rupjmaizes, pēc garšīgiem kartupeļiem.. pēc miljons pārtikas preču veikala. šeit gan var dabūt Rīgas šprotes, ko es jau veiksmīgi pārēdos vienā no saviem nostaļģijas vakariem.
Bet šis viss man sasāpējās tādēļ, ka vakar uztaisīju saldo desu. ar tik lielu sajūsmu, ka tūlīt būs mans mīļākais deserts un kā es viņu locīšu iekšā. Bet rezultātā es dabūju kaut ko tik šausmīgi Tadžikistu, ka palika pašai sevis žēl.
Lūdzu, paēdiet saldo bruneti manā vietā.
ai, ai, un velreiz ai...es laikam nespetu dzivot vieta, kur nevar garsigi paest, nemot vera, ka tas ir mans lielakais hobijs.
AtbildētDzēstMan ienaca sazvernieciska doma prata, varbut jums ka arzemniekiem visu laiku kads iesmere prodktus? Ja tu sarunatu kadu vietejo sievenu, lai vina ieperkas tava vieta, varbut, ka viss butu svaigaks. Starp citu, par ko man bija parsteigums Francos, ka te olas stav nevis ledusskapjos, bet tapat vien. Latvija tak tas vienmer tur vesuma?!
Oi, Dinci, es arī nespēju dzīvot vietā, kur nevar garšīgi paēst.
AtbildētDzēstPar to iesmērēšanu -tā īsti nevarētu būt, tā kā nav īsti tādas izdevības. Bet es saku- ir jāzina, ko ņemt un ko ne vien "uzmetot aci", kā saka.
ou, gurmāniem tadžikijā laikam nav, ko meklēt :) vai tieši otrādi - izaicinājums atrast dziļi paslēptos labumus.
AtbildētDzēstps. hmm, diez brunetes pa pastu var sūtīt?
hehe, Maricēn, jā, tas ir Vidusjūras zemēs viņiem nav ko meklēt- tur viss jau ir atrasts, bet Tadžikijā- meklēt, meklēt, meklēt ar uguni!:)
AtbildētDzēstBruneti ar konservantiem var, jo sūtījums nāks mēnesi :D Bet starp citu, Tadžikija ir īpaša ar to, ka jāmaksā ir arī par paciņu saņemšanu. Dubultvērtība! :)
Brauc ciemos,kamēr es neesmu kolapsējusi un aizbraukusi mājās. Davai uz martu! 20-22 ir Navruz, būs kruti!
bāc, kā reiz tajos datumos dodos uz kopenhāgenu. kā izskatās aprīlis/maijs? jūs tak agrāk par jūniju mājās nebrauksiet, koa?
Dzēst