Barjeras

Dzīvojot tik ļoti konservatīvā sabiedrībā kāda ir tadžiku, ir jāielāgo vairākas lietas, ko drīkst un ko ne: teikt, pieminēt, rīkoties, rādīt, ģērbt utt. Skaidra lieta, ka sadzīves kultūra nav gluži tā tēma ,ko var apkopot bukletiņā un izdalīt iebraucējam. Caur to ir pašam saviem spēkiem jārokas cauri, un dies žēlīgs, ja izdodas kādas lietas piefiksēt laicīgi un nekad nepieļaut pašam, bet biežāk tomēr tā pieredze nāk pašam caur savu rīcību. 

Lielu skaitu no savām saskarsmes neveiklībām es piedzīvoju tiešā saistībā ar valodu, sakarā ar to, ka neizprotu līdz galam vārdu nozīmi. Piemēram, kā krieviem ir cieņas jautājums vienam otru tēva vārdā uzrunāt, tā Tadžikistānā ļoti svarīgi ir norādīt uz cilvēka vecumu, jo īpaši uzrunājot vecāku vīrieti un sievieti (piem., Aka Azimjohn). Lieki piebilst, ka es visus sākumā dēvēju vien vārdos. Manu familiaritāti mīkstināja vien formas Jūs lietošana. Un arī nevienmēr.

Sveicināšanās vispār viņiem ir padarīšana uz pusdienu. (Miers Jūsu mājās! (Salom Aleikum!)- Un Jūsu mājās miers!- Kā Jums iet?Viss labi?- Viss labi, kā Jums? Kā veselība?- Viss labi, veselība laba. Kā mājās?Viss labi?- Viss labi. Kā Jums?Kā sieva, bērni?- Viss labi. Paldies.- Tad viss labi. - Jā. viss labi. ) Kad vīrieši sveicinās, viens otram spiež roku, viegli pieliecas viens uz otra pusi, un kreiso roku liek uz sirds. Ar sievieti sveicinās bez rokas spiešanas, bet sakot Salom Aleikum! liek roku pie sirds. (ja vispār sveicinās. Ja vīrietis ienāk telpā, kur ir vairāki cilvēki, tad viņš sasveicināsies ar visiem vīriešiem un sievietes, iespējams, izlaidīs. Sievietes savā starpā vien sasveicinās mutiski. un daudz īsāk. ) Šajā sakarā man arī pagāja krietns laiks, līdz sapratu sveicināšanās nozīmi. Citreiz es tikai pateicu Labdien un jautājumu " kā Jums klājas" atstāju bez atbildes, kur nu vēl uzdot pretjautājumu. Gribētu zināt, kas notika viņu galvās tajos brīžos.

Reiz saņēmu aizrādījumu, ka nepasveicinājos pirmā, kad telpā ienāca kolēģis. Jāsveicinās pirmajam esot tam, kas sagaida priekšā. Pēc tam to pašu kolēģi izvedu no pacietības, nerrojot ar jautājumiem par dzimumu vienlīdzību. Man liekas es viņam vairs nepatīku :)

Tāpat ir jāzina tēmas par kurām drīkst jokot un kurām ne. Ir gadījies pārtraukt smieklu šaltis ar kādu "acīm redzami nesmieklīgu" komentāru. Šis man joprojām ir liels izaicinājums, jo tabu tēmas var izrādīties pat visnevainīgākās lietas, turklāt ir jāzina dažādas, pilnīgi saprātam neizskaidrojamas robežas dažādās tēmās. Un dzimumam piemērotās joku kategorijas. Īsāk sakot, grūti laiki manam eiropeiski izlaistajam un neadekvātajam humoram. 

Arī manā garderobē ir precīzi divi apģērbu gabali, kas ir "kas tas tāds vispār ir?" kategorijā. Šorti un sporta topiņš ar T lenci aizmugurē. šortus šeit nenēsā pilnīgi neviens. nekad. Vīrieši šortus nenēsā pat vasarā, lielā karstumā. Nav pieklāīgi rādīt plikas kājas, vai ej nu sazin kādēļ. Sievietēm jau nu vispār. (Būs ieraksts arī par Tadžiku modēm, kas joprojām ir ļoti tradicionālas) Bet topiņš, savukārt, izpelnījās komentāru, (no tā paša iznerrotā kolēģa, starp citu), ka tādi jau vien olimpiādē ir redzēti.

Pirms braukšanas šurp, man jau bija bažas par to, kā es atradīšu to robežu, kur man ir jāintegrējas un jāseko vietējo paražām un kur es varu palikt pie savas taisnības. Šobrīd cenšos izanalizēt, kādās jomās es varu aizskart kādu un izrādīt necieņu- tur es integrējos, bet tas, kas vienkārši kutina vietējo smadzenes, lai paliek pa manam.  Respektīvi, es velku šortus biežāk, kā man pašai gribētos.