trešdiena, 2012. gada 11. janvāris

Pagājušo svētku nostaļģijas vadītas pārdomas

Rakstīts 5.janvārī. Kaut kas tajā brīdi nepatika.



Tolerantais eiropietis

Atrodoties mežoņu pūlī Vecgada vakarā, neslēpšu, lādējos uz visu Tadžiku tautu pie katra bombenes sprādziena, kas praktiski nozīmē- nemitīgi. Izmantoju latviešu valodas retuma privilēģiju un noklāju viņus no galvas līdz kājām, būtībā par to, ka viņi ir Tadžiki, nevis Eiropieši, vai, ideālajā variantā, latvieši. Tajā brīdī sapratu, cik gan tāls vēl mans ceļš ir ejams līdz tolerantajam eiropietim. Līdz tam, kurš visas kultūras pieņem tādas kādas tās ir, brauc uz eksotiskām vietām svinēt tautu dažādību un no visas sirds integrējas katrā, vispēdējā tradīcijā. Jā, man tiešām, godīgi, šausmīgi kaitina, ka viņi nevar visi nostāties rindā un sagaidīt savu kārtu, ka viņi nevar klusāk runāt pa telefonu, ka nevar pielikt roku priekšā, kad klepo, ka veči nevar nomazgāt šķīvi un restorānos nekad kārtīgi nenoslauka galdus. Bet man patiešām, pilnīgi nopietni liekas, ka tikai aiz perfekcijas, kārtības un sakārtotības nogarlaikots eiropietis var sajūsmā spiegt par dzeršanu no bļodiņas. Un tomēr kaut kas šausmīgi nepareizs tajā visā ir. Kad Tu smalkais, izglītotais eiropieti, kas 10 gadus nostrādājis labā darbā, bet sapratis, ka velti izšķērdē savu dzīvi, aizbrauc uz Tadžikistānu un pilnīgi godīgi lepojies ar sevi, ka Tavi augsti attīstītie pirksti ir spējīgi noturēt bļodiņu tā pat kā Tadžiku kleinās rociņas, kas nekad nav turējušas krūzīti aiz osiņas. Laikam ir jājūtas pārākam, lai to visu tā no sirds izbaudītu. Jāzina, ka tavā tautā bija renesanse, kad šie māla podiņā iespieda pirmo punktiņu. Un varbūt tieši tādēļ es neizjūtu tādu super toleranci pret to visu, jo zinu, ka mēs un viņi, mēs visi esam cilvēki un visi ejam savu ceļu uz attīstību. Un ja Tu joprojām sēdi sīkā kleķa būdiņā 30km no galvaspilsētas, tad kas pie velna ir Tava problēma? Bet tolerantais eiropietis berzē rociņas un cer, ka „kleķa būdiņu unikālā kultūra” dzīvos mūžam un viņam vienmēr būs miskaste uz kuru atbēgt, lai nesajuktu prātā.
Pārāk skarbi skan mani vārdi, tādēļ taisnības labad jāatzīst- tas viss aiz skaudības. Skaudības pret to toleranto eiropieti, kuram atrast šajā pasaulē eksotiku ir vienkāršāk kā mums, skarbajiem latviešiem (piedodiet, ka vispārinu, bet šobrīd dikti gribas sev pielikt to tautas aizmuguri, lai justos spēcīgāk savos apšaubāmajos argumentos). Vienkārši, kad es nolēmu braukt uz Tadžikistānu, goda vārds, mani tas vilināja par 50% tieši tādēļ, ka tas ir gana ‘eksotiski’. Bet tad tu atbrauc, iedzīvojies, medusmēnesis pāriet un tu sāc redzēt vienu nošļurkātu valsti, kur no gala jāsāk darīt viss tas, kas tik cītīgi tika darīts Latvijā pēdējos 20 gadus. Kaut kā nevelk. Visu no gala.  
Bet nu tad tas mans jautājums- kur lai skarbais latvietis meklē to savu eksotiku, prāta izaicinājumu?  
Zinu, ka jāsper tālāk. Tur būs.
Bet otra lieta šajā sakarā- zini kā.. visur, kur brauc, priekšā cilvēki. Sasodīti līdzīgi cilvēki.

P.S. Man viss ir labi, man patīk Tadžikistānā, GODA VĀRDS! :)



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru